Laima studēja politikas zinātnes un saskārās ar šķietamu paradoksu: ja valstis ir suverēnas, kāpēc tās ievēro starptautiskās tiesības. Viņa nespēja samierināt šīs divas koncepcijas.
Pirms: neizpratne par suverenitātes robežām
Laima domāja, ka suverenitāte nozīmē absolūtu brīvību rīkoties. Ja valsts paraksta līgumu, vai tā nezaudē daļu no savas neatkarības. Viņa lasīja par valstu tiesībām, bet teksti šķita pretrunīgi.
Viņa nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc valstis ievēro starptautiskos līgumus, ja nav globālas policijas. Šī nenoteiktība traucēja viņai saprast starptautisko attiecību mehāniku.
Izpratnes veidošana: piekrišanas princips
Laima atklāja, ka starptautiskās tiesības balstās uz valstu piekrišanu. Valsts kļūst saistīta ar līgumu tikai tad, ja tā to paraksta un ratificē. Suverenitāte nozīmē tiesības izvēlēties uzņemties saistības.
Viņa analizēja konkrētu gadījumu: Vācija ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tas nebija suverenitātes zaudējums, bet gan brīvprātīga izvēle pieņemt starptautisku uzraudzību.
Viņa saprata, ka valstis ievēro līgumus, jo tas rada savstarpēju uzticību un paredzamību. Reputācijas zaudējums un ekonomiskās sekas motivē ievērošanu vairāk nekā juridiska piespiedu vara.
Pēc: konceptuāla skaidrība
Tagad Laima zina, ka suverenitāte nav absolūta izolācija. Tā ir spēja lemt par savām saistībām. Valsts var izstāties no līguma, ja tas atļauts līguma tekstā.
Viņa var izskaidrot, kāpēc dažas valstis nepiedalās noteiktos līgumos. Amerikas Savienotās Valstis nav ratificējušas ANO Jūras tiesību konvenciju, jo tā izvēlējās nesaistīt sevi ar konkrētām normām.
Viņa saprot, ka starptautisko tiesību efektivitāte ir atkarīga no valstu intereses tās ievērot, nevis no ārējas piespiedu varas. Šī izpratne ļauj viņai reālistiski vērtēt starptautiskos procesus.