Andris gatavoja prezentāciju par vides aizsardzību un saskārās ar jautājumu: kuras starptautiskās organizācijas lēmumi faktiski ir saistoši. Viņš domāja, ka ANO rezolūcijas automātiski kļūst par likumu, bet realitāte bija sarežģītāka.
Pirms: pieņēmumi par organizāciju varu
Andris uzskatīja, ka starptautiskās organizācijas darbojas līdzīgi nacionālajām valdībām. Viņš gaidīja, ka ANO Drošības padomes lēmumi tiek izpildīti nekavējoties, bet praksē valstis tos ignorēja.
Viņš nespēja izskaidrot, kāpēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi nav obligāti, bet Eiropas Savienības direktīvas ir. Šī nenoteiktība kavēja viņa spēju analizēt starptautiskos procesus.
Izpētes process: organizāciju tipu kartēšana
Andris sāka šķirot organizācijas pēc to dibināšanas dokumentiem. ANO Statūti piešķir Drošības padomei īpašas pilnvaras, bet Ģenerālās asamblejas rezolūcijas ir tikai ieteikumi.
Viņš atklāja, ka ES ir unikāla, jo dalībvalstis ir nododevušas tai daļu no suverenitātes. Regulas ir tieši piemērojamas, direktīvas prasa ieviešanu nacionālajos likumos.
Viņš izveidoja shēmu: starptautiskās organizācijas var būt starpvaldību vai virsvaldību. Pirmās koordinē, otrās var pieņemt saistošus lēmumus.
Pēc: precīza analīze bez vispārinājumiem
Tagad Andris zina, ka Starptautiskā Darba organizācija pieņem konvencijas, kas kļūst saistošas tikai pēc ratifikācijas. Viņš nesajaucīs to ar ES regulām, kas stājas spēkā automātiski.
Viņš var izskaidrot, kāpēc Parīzes klimata vienošanās ir līgums starp valstīm, nevis ANO lēmums. Organizācija nodrošināja platformu, bet saistības radīja valstu paraksti.
Viņa prezentācijas tagad satur precīzas atsauces uz to, kura institūcija rada konkrētu normu un kāds ir tās juridiskais spēks.